Aiz Dzelzs Vārtiem

• Daugavas Vanagi
• Ziedojumi-Donations
• Communism
• Publikācijas
  • Mēnešraksts
  • Aiz dzelzs vārtiem
• Notikumi/Events
• Kontakti - Contacts
• Fotogrāfijas
• Informācijas Avots
• Saites - Links

PRIEKŠVĀRDI

Aiz dzelzs vārtiem valda sovietu stila terors - visā bijušajā Padomijā pielietots pēc vienas un tās pašas formulas, lai arī kur cietumi vai gulāgi atrastos.
Līdz ar apcietināšanu pārtrūkst dzīve un izgaist viss bijušais. Pirmā pietura ir čeka, kur ir paredzēts salauzt un samalt cilvēku. Varas pielietošana, iebaidīšana un pazemošana - kā ari miega trūkums, pārgurums un piespiesta vientulība - ir tikai daži no daudzajiem ieročiem čekas krājumā.
Formula ietveŗ ne tikai čeku, tiesu, cietumu, izsūtījumu un lāģeri, bet ari ierobežojumus un vajāšanas tālākā nākotnē; tas ir, ja apcietinātais pārdzīvotu gaŗos gadus, smago darbu, badu, slimības un pret viņu vērsto kriminālistu teroru.
Aiz dzelzs vārtiem valda slepkavu un zagļu likumi. Vadība sadarbojas ar šo izredzēto šķiru, un kriminālajiem ir izdevīgi slepkavot pat priekšniekus. Saņemtais sods ir niecīgs, un par drosmi ir nodrošināta stāja bandas vidū. Bandas vadonim, kamēr kāds viņu nav nodūris, ir neierobežota vara, un tikt par vadoni ir katra kriminālā mērķis.
Nonācis aiz dzelzs vārtiem, viss, ko Edgars Jasūns dzird, ir lamas un pavēles krievu valodā. Caur novērošanas lodziņu raugās bezpersonīga acs, un nakts pratināšana un dienā aizliegtais miegs rada vēlēšanos mirt; tomēr norūdās ari jauns cietumnieks.
Tā kā pēckaŗa Padomijai trūkst darba spēka, pratinātāju uzdevums nav savus upuŗus novest pie pilnīga sabrukuma, un pratinātajos nobriest griba spītēt liktenim. Notiesātie dzied savas patriotiskas dziesmas un tic, ka brīvība pienāks drīzāk, kā pēc tiesas lēmuma paredzēts.
Ir gŗūti aplēst, kas ar mūsu tautu būtu noticis, ja 1947. gada maijā uz pāris gadiem nebūtu atcelts nāves sods. Jaunās paaudzes vīri pēc 58. panta būtu nošauti. Dzīvajiem, kaut arī ir aizvērtas durvis, kāds logs var atvērties. Noslepkavotajiem nākotnes nav.
Sovietu formulā tukšums nav paredzēts. Iznīcina vietējās tautas un to vietā novieto citas pat tik attālā malā kā Kazakhstānas stepē. Edgars Jasūns mācās krieviski un loti drīz atrod, ka šai valodā sāk rasties domas. Gadās, ka mēnešiem ilgi viņš visā barakā ir vienīgais latvietis, un vienīgā valoda, kuŗā var sarunāties, ir krievu. Aiz dzelzs vārtiem ir paredzēts iznīcināt valodas un tautas.
Kapu ieleja pildās ar izdēdējušiem ģindeņiem. Bads nepazīst žēluma. Brigadieŗi - paši apcietinātie - par bļodiņu biezputras izdzen savus likteņa biedrus, un, tiekdamies pēc lieka kumosa, cilvēki rok mālus un šķeļ akmeņus ar saviem pēdējiem spēkiem.
Tā kā darba normas nav izpildāmas, parastajam zekam liekā biezputras picka ir nesasniedzama. Labi, ja var dabūt lieku karoti smirdošās lāģeŗa balandas, kas, vārita no sālītām kāpostu lapām, zivju asakām un smirdošām lopu iekšām, atgādina skābbarību vai mēslus.
No ķermeņu izgarojumiem, ēdiena smakas, tabakas dūmiem un vispārējās netīrības smird cilvēki un telpas. Pār visu lāģeri nogulstas smārds, kuŗu vēl papildina atvērto ateju smirdoņa, un šādu savienojumu nespēj izklaidēt pat nemitīgais stepes vējš.
Spaskas invalīdu lāģeris ir jau paguvis apvilkties ar akmens valņiem un dzeloņdrātīm, kad Staļina nāve satricina gulāgu pasauli. Tas ir sovietu formulas beigu sākums, kas vēl atnes gan tikai brivības drupatas, bet beztiesigajiem arī tas ir daudz, ja kriminālos atdala no politiskajiem; ja noņem numurus no apģērbu skrandām un sargi, brigadieŗi un baraku veči viņus vairāk nedrikst spārdīt un sist; ja papildina ar putraimiem sālitās kāpostu lapas un vairāk nav jārakņājas pa atkritumiem vai jāēd zāle; ja neieslēdz barakās un vakaros var skatīties kāvu rotaļās.
Atnumurētajiem vajag pavisam maz bīvības, lai sāktu domāt, kā viņiem pienākas cilvēcīga dzīve ari lāģeri. Viņi apvienojās pret organizētajiem zagļiem un slepkavām. Šo vadības lutekļu gan ir palicis pavisam maz, bet visi kaut ko vēl gaida - vadība un kriminālie atpakaļ vecos laikus; lāģernieki - brīvību.
Lāģernieku noslodzītās jūtas atplaukst, un akmeņiem piesieti papīriņi kā tauriņi, lido pāri akmens mūrim, drāšu žogam un izsusējušam vircas grāvim starp vīriešu un sieviešu zonām. Ir atgriezies sen aizmirstais mīlas vīruss, un nav tāda, kuŗa pelēcīgā dzīve paliktu neskarta.
Ari vecās formulas vietā nāk jauna - tā saucamā progresīvā soda skaitīšana, Par katru nosēdēto dienu skaita trīs. Izbrauc komisija un caurskata katra ieslodzītā lietu, un lāģeris tukšojas ātrāk, kā čekisti vēlētos. Kas notiks ar viņiem? Ko citu viņi prot darit? Arī vietējie, no kuŗiem Kazakhstānā tikai viena piektā daļa ir kazakhu, ir neziņā, no kā viņi iztiks. Gadiem ir ēduši ieslodzīto maizi un godāti par priekšniekiem.
Atbrivotie, dodamies pretim nezināmajam, zin, ka nekopti aiz viņiem sagrūs akmens un māla mūŗi un gaŗās māla bloku barakas. Kāda ir bijusi vērdzināšanai jēga, ja pāri paliks tikai drupām piemētāta stepe?
Mājās atgriezies, Edgars Jasūns atrod, ka Latvija ir kā nomīdīts un piedrazāts lāģeris, kur visas durvis ir noslēgtas un visur skan krievu valoda. Skarbajā brivībā valda vēl vecā formula, pēc kuŗas notiesātajiem un izsūtitajiem nav paredzēts atgriezties. Kaut sods skaitās izciests, atbrivotajiem neļauj brivi dzīvot un strādāt pašiem savā dzimtajā zemē, un tāpat kā aiz dzeloņdrātīm viņus uzmana čeka.
Edgars Jasūns sīki raksturo apstākļus un cilvēkus, un dzīvus dara atmiņā saglabātos skatus un notikumus no gulāgu pasaules, kur piezīmes nevarēja krāt.
Edvards Virza saka, ka iešana pa atmiņu pēdām ir iešana pa miroņu valstību un tikai dzejnieks var atmodināt mirušo valodu. Aiz dzelzs vārtiem Jasūns pagātnē nogrimušajai valodai dod jaunu skaņu, kas liecina par noziegumiem genocīda apmēros.
Pēc Apvienoto Nāciju 9. decembŗa, 1948. gada Genocīda Konvencijas lēmuma (http://www.hnveb.org/legal/genocide.html) genocīds ir pārkāpums, kuŗa nolūks ir iznīcināt - pilnīgi vai daļēji - kādu nacionālu, etnisku, rasisku vai reliģisku grupu: 1) iznīcinot grupas locekļus; 2) radot apstākļus, kas fiziski vai mentlāli kaitē grupas locekļiem; 3) uzspiežot grupai dzīves apstākļus, lai ar nolūku - daļēji vai pilnīgi - novestu grupu pie iznīcības; 4) ierobežojot dzimstību starp grupas locekļiem; 5) patvarīgi pārvietojot bērnus no vienas grupas uz otru.
Pēc šī lēmuma genocīds ir ne tikai masu slepkavība, bet ari ar nolūku radīti apstākļi, kas masveidīgi iznīcina. Aiz dzelzs vārtiem ar darbā nodzītiem un nomērdētiem ģindeņiem pildās kapu ieleja, kur vieta ir paredzēta visiem notiesātajiem, jo pēc formulas viņiem nav paredzēts atgriezties.
Aiz dzelzs vārtiem ir psicholoģiska, socioloģiska un antropoloģiska atklāsme par cilvēku - kā cilvēks piemērojas ārkārtējiem apstākļiem un ko cilvēks var cilvēkam darīt. Personīgu raksturojumu gadījumos pielietoju pseudonīmus.

Hilda E. Smekis