PRIEKŠVĀRDI
Aiz
dzelzs
vārtiem
valda
sovietu stila terors - visā bijušajā
Padomijā
pielietots
pēc
vienas
un
tās pašas
formulas,
lai arī kur
cietumi
vai gulāgi
atrastos.
Līdz ar
apcietināšanu
pārtrūkst
dzīve
un
izgaist viss
bijušais.
Pirmā
pietura
ir čeka,
kur
ir paredzēts
salauzt
un samalt cilvēku.
Varas pielietošana,
iebaidīšana un
pazemošana - kā ari
miega
trūkums,
pārgurums
un piespiesta
vientulība
- ir tikai daži no
daudzajiem
ieročiem
čekas
krājumā.
Formula ietveŗ
ne
tikai čeku,
tiesu,
cietumu, izsūtījumu
un lāģeri,
bet ari
ierobežojumus
un vajāšanas
tālākā
nākotnē;
tas ir, ja apcietinātais
pārdzīvotu
gaŗos
gadus,
smago darbu, badu,
slimības un pret
viņu
vērsto
kriminālistu
teroru.
Aiz
dzelzs vārtiem
valda
slepkavu
un
zagļu
likumi.
Vadība sadarbojas
ar šo izredzēto
šķiru,
un kriminālajiem
ir izdevīgi slepkavot
pat priekšniekus.
Saņemtais sods
ir
niecīgs,
un par drosmi ir
nodrošināta
stāja
bandas vidū.
Bandas
vadonim, kamēr
kāds
viņu
nav
nodūris,
ir neierobežota vara,
un
tikt par
vadoni
ir katra
kriminālā
mērķis.
Nonācis aiz
dzelzs vārtiem,
viss, ko Edgars Jasūns
dzird, ir lamas un pavēles
krievu
valodā.
Caur
novērošanas
lodziņu
raugās
bezpersonīga
acs, un nakts pratināšana un
dienā
aizliegtais
miegs rada vēlēšanos
mirt;
tomēr
norūdās
ari
jauns
cietumnieks.
Tā
kā
pēckaŗa
Padomijai trūkst
darba spēka,
pratinātāju
uzdevums
nav savus
upuŗus
novest pie pilnīga
sabrukuma,
un pratinātajos
nobriest
griba
spītēt
liktenim. Notiesātie dzied
savas patriotiskas
dziesmas un tic, ka brīvība
pienāks
drīzāk,
kā
pēc
tiesas lēmuma
paredzēts.
Ir
gŗūti
aplēst, kas ar
mūsu
tautu
būtu
noticis, ja
1947. gada maijā
uz
pāris gadiem
nebūtu atcelts
nāves sods.
Jaunās
paaudzes vīri
pēc
58. panta
būtu
nošauti.
Dzīvajiem, kaut
arī
ir
aizvērtas
durvis,
kāds logs var
atvērties.
Noslepkavotajiem
nākotnes nav.
Sovietu
formulā
tukšums
nav
paredzēts.
Iznīcina
vietējās
tautas
un to vietā novieto
citas pat tik attālā
malā
kā
Kazakhstānas
stepē. Edgars
Jasūns
mācās
krieviski
un
loti
drīz
atrod, ka šai valodā sāk
rasties domas. Gadās, ka
mēnešiem ilgi
viņš
visā
barakā
ir
vienīgais
latvietis, un
vienīgā
valoda,
kuŗā
var
sarunāties,
ir krievu.
Aiz dzelzs vārtiem ir
paredzēts
iznīcināt
valodas un tautas.
Kapu ieleja
pildās ar
izdēdējušiem
ģindeņiem.
Bads nepazīst
žēluma.
Brigadieŗi - paši
apcietinātie
- par bļodiņu
biezputras izdzen savus
likteņa
biedrus,
un, tiekdamies
pēc lieka
kumosa, cilvēki rok
mālus
un
šķeļ
akmeņus
ar saviem pēdējiem
spēkiem.
Tā
kā
darba
normas nav
izpildāmas,
parastajam zekam liekā biezputras
picka ir nesasniedzama. Labi,
ja var
dabūt lieku
karoti smirdošās
lāģeŗa
balandas,
kas,
vārita
no
sālītām
kāpostu
lapām,
zivju
asakām un
smirdošām lopu
iekšām,
atgādina
skābbarību
vai mēslus.
No ķermeņu
izgarojumiem,
ēdiena
smakas, tabakas dūmiem un
vispārējās
netīrības
smird cilvēki un telpas.
Pār visu
lāģeri
nogulstas
smārds,
kuŗu
vēl
papildina atvērto
ateju
smirdoņa, un
šādu
savienojumu
nespēj
izklaidēt
pat nemitīgais stepes
vējš.
Spaskas invalīdu
lāģeris
ir
jau
paguvis
apvilkties ar akmens
valņiem
un
dzeloņdrātīm,
kad Staļina
nāve
satricina
gulāgu
pasauli. Tas ir sovietu
formulas
beigu
sākums,
kas vēl
atnes
gan tikai brivības
drupatas,
bet beztiesigajiem
arī
tas ir
daudz,
ja
kriminālos atdala no
politiskajiem;
ja
noņem
numurus
no apģērbu
skrandām
un sargi, brigadieŗi
un baraku
veči
viņus
vairāk
nedrikst
spārdīt
un sist; ja papildina ar putraimiem sālitās
kāpostu
lapas un
vairāk nav
jārakņājas
pa atkritumiem
vai
jāēd
zāle; ja
neieslēdz
barakās
un
vakaros var
skatīties
kāvu
rotaļās.
Atnumurētajiem
vajag
pavisam maz bīvības,
lai sāktu
domāt,
kā
viņiem
pienākas
cilvēcīga
dzīve
ari
lāģeri.
Viņi
apvienojās
pret organizētajiem
zagļiem
un
slepkavām.
Šo vadības
lutekļu
gan ir
palicis pavisam
maz, bet visi kaut ko vēl gaida -
vadība un
kriminālie
atpakaļ vecos laikus;
lāģernieki
-
brīvību.
Lāģernieku
noslodzītās
jūtas
atplaukst,
un
akmeņiem piesieti
papīriņi
kā
tauriņi,
lido pāri
akmens
mūrim,
drāšu
žogam un
izsusējušam
vircas
grāvim
starp
vīriešu
un sieviešu zonām. Ir
atgriezies sen aizmirstais mīlas
vīruss,
un
nav
tāda,
kuŗa
pelēcīgā
dzīve
paliktu neskarta.
Ari
vecās
formulas vietā
nāk
jauna
- tā
saucamā
progresīvā
soda
skaitīšana,
Par
katru
nosēdēto
dienu
skaita trīs.
Izbrauc
komisija
un caurskata katra ieslodzītā
lietu,
un
lāģeris
tukšojas
ātrāk,
kā
čekisti
vēlētos.
Kas notiks ar viņiem? Ko
citu
viņi prot
darit?
Arī
vietējie,
no kuŗiem
Kazakhstānā
tikai viena
piektā
daļa
ir kazakhu,
ir neziņā, no
kā
viņi
iztiks.
Gadiem ir ēduši
ieslodzīto maizi un
godāti par
priekšniekiem.
Atbrivotie,
dodamies pretim nezināmajam,
zin, ka nekopti aiz
viņiem
sagrūs
akmens
un māla
mūŗi
un
gaŗās
māla bloku
barakas. Kāda ir
bijusi
vērdzināšanai
jēga,
ja
pāri
paliks
tikai drupām
piemētāta
stepe?
Mājās
atgriezies, Edgars Jasūns
atrod, ka Latvija
ir kā
nomīdīts
un piedrazāts
lāģeris,
kur
visas
durvis
ir noslēgtas
un
visur
skan krievu
valoda.
Skarbajā
brivībā
valda
vēl
vecā
formula,
pēc
kuŗas
notiesātajiem
un
izsūtitajiem
nav
paredzēts
atgriezties.
Kaut
sods skaitās izciests,
atbrivotajiem
neļauj
brivi
dzīvot un
strādāt
pašiem savā dzimtajā
zemē,
un
tāpat
kā
aiz
dzeloņdrātīm
viņus
uzmana
čeka.
Edgars Jasūns
sīki raksturo
apstākļus
un cilvēkus,
un
dzīvus
dara atmiņā saglabātos
skatus un notikumus
no gulāgu
pasaules, kur piezīmes
nevarēja
krāt.
Edvards Virza saka, ka iešana
pa atmiņu
pēdām
ir iešana pa miroņu
valstību
un
tikai
dzejnieks
var atmodināt
mirušo
valodu. Aiz
dzelzs
vārtiem
Jasūns
pagātnē
nogrimušajai
valodai dod
jaunu
skaņu,
kas liecina par
noziegumiem
genocīda
apmēros.
Pēc
Apvienoto
Nāciju
9.
decembŗa, 1948. gada
Genocīda
Konvencijas
lēmuma
(http://www.hnveb.org/legal/genocide.html)
genocīds
ir pārkāpums,
kuŗa
nolūks
ir iznīcināt
- pilnīgi vai
daļēji -
kādu
nacionālu,
etnisku, rasisku
vai
reliģisku
grupu:
1) iznīcinot
grupas
locekļus;
2) radot apstākļus,
kas
fiziski
vai
mentlāli
kaitē
grupas
locekļiem; 3)
uzspiežot
grupai
dzīves
apstākļus,
lai ar
nolūku
-
daļēji vai
pilnīgi -
novestu
grupu
pie iznīcības;
4) ierobežojot
dzimstību
starp
grupas
locekļiem;
5) patvarīgi
pārvietojot
bērnus
no
vienas
grupas
uz otru.
Pēc
šī
lēmuma
genocīds ir ne
tikai masu slepkavība,
bet ari
ar
nolūku
radīti
apstākļi,
kas masveidīgi
iznīcina.
Aiz
dzelzs vārtiem
ar
darbā
nodzītiem
un nomērdētiem
ģindeņiem
pildās kapu
ieleja, kur vieta ir paredzēta
visiem
notiesātajiem,
jo
pēc
formulas
viņiem nav
paredzēts
atgriezties.
Aiz
dzelzs
vārtiem
ir
psicholoģiska,
socioloģiska un
antropoloģiska
atklāsme par
cilvēku -
kā
cilvēks
piemērojas
ārkārtējiem
apstākļiem
un ko cilvēks var
cilvēkam
darīt.
Personīgu
raksturojumu
gadījumos
pielietoju
pseudonīmus.
